mēnesis klusuma..beidzot atrādu savu pirmo Noro jaku..

Njā, Plūmītei no Plūmītes pasaules ir taisnība, jo lielāks aug mazais bērns, jo mazāk laika atliek rakstu-, šujam-, tamborējam-, adām-un citiem darbiem, jo tagad acīm jābūt gan sānos, gan pakausī, jo mazā Gerda brīžam pārvietojas ar gaismas ātrumu.. :)
tad nu atliek miega stundas (ja pašai trakoti nenāk miegs) un vakara brītiņi, kad kaut ko padarīt tā, lai dvēselei arī kāds prieciņš tiek..
Pa vidam nebeidzami klepi, iesnas, laringīts mazajām dāmām, Gerdai lielā slimošana vainagojusies ar pirmajiem 3 zobiem, kuri parādījās pēkšņi, divu dienu laikā..un riebīga vēdergripa man pašai, kas nolika mani pie vietas uz vismaz nedēļu..(kas cits atliek, ja pati neprotos norimties)..

Tā kā fotoaparāts arī ir atgriezies no komandējuma uz Dubaiju (bija tētītim līdzi aizšmaucis) un beidzot mājās viss ir mierīgi, tad sāku dokumentēt sadarītos darbiņus..

Lielākais lepnums man ir par šo: Noro dzijas jaku..(laiks gan tur pazuda kā melnajā caurumā)..vēl tikai jāatrod piemērotākā poga..

Jāsaka, ka man ļooooooti patīk rezultāts.......modeli nolūkoju šā gada pirmajā VERENAs numurā..
Un adīt bija interesanti, tieši krāsu maiņu dēļ..
Vēl šī bija mana pirmā pieredze reglāna piedurkņu adīšanā, līdz šim tas šķita tik sarežģīti un neiespējami, bet...izrādījās, ka velns nemaz nav tik melns, kā šo mālē..
Un tā tamborētā platā mala, kas priekšpusē un visgarām kapucei, ir kā punkts uz "i"..