piektdiena, 2011. gada 9. decembris

reizēm viss ir kājām gaisā..

Ikvienam gadās dzīvē brīži, kad viss notiek pavisam savādāk, kā iedomāts..
Tā nu arī man sanācis palikt bez fotoaparāta (atdevu brālim no viņa aizlienēto labo aparātu un tagad intensīvi meklēju vietā vismaz kaut ko sakarīgu knipsēšanai)..pagaidām pieejamais ir ar krietni sliktāku izšķirtspēju, toties ar pamatīgām ambīcijām, t.i., aparāts ir ar ļoti niķīgām baterijām - kad grib, tad knipsē, kad ne, tad vienkārši rāda uzrakstu, ka baterijas atkal ir beigušās/izlādējušās un tā sakarīgi uzlādēt tās neizdodas, pietiek kādām desmit bildēm, ja paveicas, un tad viss...
Īpaši žēl, ka arī mazā meituce paliek bez dokumentēšanas iespējām...tagad sākušies jautrāki brīži, mazā sākusi velties un strādāt visādus pigorus, spēj tik visu pamanīt.. :)

Mana lelle top..ir jau visas ķermeņa daļas gatavas, jāsavieno tikai galva ar visu pārējo, jāuztapina mati (tur vispirms uzada vai uztamborē tādu kā cepurīti, kurā tad iesien matus..
Un tad nāks atbildīgākais uzdevums - apģērbt būtni..
Knapi izdodas noslēpt no Ingrīdas topošo lelli, jo mazais deguntelis ļoti labprāt ielūkojas manās burvju atvilknēs..ir jau pamanīts kas aizdomīgs un tad laiku pa laikam tieku tirdīta ar jautājumiem, kas tur top? vai lelle? vai kas cits?
Beidzot esmu pabeigusi arī vēl kādu darbiņu, kas gaidīja visu vasaru - pērļu bumbu krelles darba kolēģei..
Gribētos lai nepaliek uz jauno gadu nekādi lielie nepadarītie darbi  un arī mazie darbiņi, ja tiem tik aste palikusi..

pirmdiena, 2011. gada 14. novembris

..ciemiņus gaida dāvanas gatavojot..

       Gaidu viesos (nu mūsmājās tāds kā prātīgi sabalansēto raudzību laiks lēnītēm ieskanās) savu kora laiku blakussēdētāju, mazās Rasas mammu (pareizi jau būtu jāsaka, lielās Rasas, jo šai Rasai ir gads vairāk kā manai mazajai Gerdai Rasai) un nolēmu mazo dāmu iepriecināt..tad nu paralēli manai valdorflellei uztapa arī tamborēti labumi, no kuriem viens izskatās apmēram šādi..
 Mana lielā meita to nosauca par puķi, bet šujot domāju par taureņiem.. :)
Te Rasa varēs pastumdīt bumbiņas visvisādos virzienos, kā nu mazā sirds kāros rīkoties..

 Daža laba poga, podziņa un kāda  kabatiņa, kur paslēpties..
 Burtiņi un pogu cilpiņas..lai dzīvē tās pogas vieglāk pievārēt.. :)
Bizmāre ar maziem mezgliņiem kāju galiņos (pēdiņas).. lai pirkstiņiem atkal darbiņš..
Žēl, ka nav iespējams pievienot arī  skaņu, jo iekšienē "dzīvojas" gan zvaniņi, gan dažādi skanošas un dažādu izmēru un lielumu bumbiņas, gan grabuļa "sirsniņa", gan čaukstulis, gan mīksta vilniņa.. un tas viss mazajiem pirkstiņiem, ko taustīt un brīnīties, gan austiņām, ko klausīties, gan actiņām, ko skatīties..


Jāsaka, ka aizsākās tas viss jau krietni sen, vismaz pirms 3 gadiem, kad piedzima vecākā meita un es beidzot sāku personīgajā mājā īstenot visas tās idejas, kas rosījās galvā, kamēr mācījos un darbojos skolas telpās....un ja vēl ir draudzene fizioterapeite, kas piebaksta sānā un saka - vajag taču to, ko tu stāsti, arī taustāmu padarīt.. :)

otrdiena, 2011. gada 8. novembris

..tā tas pamazām notiek..

Vispirms ir iespējams redzēt, kā mēdz izskatīties lelles, ja tās darina tie, kam jau roka "iesista".
Bet pats darbiņš sākas šādi - ar roku un kāju sašūšanu..
Mīkstu miesaskrāsas trikotāžas auduma gabalu (man tika jau piegriezti pēc "pareizajiem" izmēriem) pārloka un nošuj vīles mašīndūrienā gar abām malām un ieapaļu galu rokai/kājai, kas nu katrai būs - plauksta vai pēda..
Tā būtu jābūt pusceļā gatavai rokai/kājai.. šai detaļai vēl pienākas gar vienu no malām (gar vaļējo malu) nošūt arī pārmalu dūrienu, t.i., apmētināt, lai vīles abās malās ir vienādi izturīgas..
Tālāk tās abas tiek piepildītas ar plucinātu vilniņu, ļoti blīvi un cenšoties, lai pildījums ir viengabalains, nevis ar "celulītu".. Pagaidām esmu tikusi galā ar kāju sašūšanu, top rokas.. Pildīšanas darbus vēl neesmu sākusi..

pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

..top mana pirmā Valdorflelle..

Beidzot saņēmos šim darinājumam, jāsaka gan, ka darīšu to šoreiz ne nu gluži no pavisam personīgās izvēles, jo lelle top, kā vecāku dāvana mazuļiem Ziemassvētkos. Tā kā zināmu iemeslu dēļ uz vecāku sapulcēm, kur notiek kolektīva leļļu darināšana, īsti pilnā apjomā netieku, tad visus darbus daru neklātienē, t.i., mājās pēc dotajām instrukcijām. Pagaidām esmu tikusi galā ar lelles roku auduma sašūšanu, tad sekos līdzīgs darbiņš ar lelles kājām, turklāt, man ir pamatotas aizdomas, ka nāksies apgūt, kā ievietot šeit foto, lai nebūtu tikai tukša runāšana.
Interesanti, ka lai gan skolā darbojos arī kā rokdarbu skolotāja, līdz leļļu darināšanai ar savu audzināmo klasi netikām, jo "paspēju" aiziet dekrēta atvaļinājumā. Grūtākais visā darināšanā ir lelles galva, tā pareizi jāpārsien, lai izveidotos sejiņa.

piektdiena, 2011. gada 28. oktobris

..pauze vai māņticība..

Zināju, ka esmu māņticīga un šajā ziņā viegli iespaidojos..bet nedomāju, ka tik ļoti..
Biju jau sagatavojusies dienu pēc dienas izklāstīt sen gaisā dzīvojošās domas, bet negaidot manās rokās nonāca rakstiņš par "lāstu internetā".. īsais kopsavilkums - neizklāstīt pārāk plaši savas domas, idejas, dzīvi un tuviniekus šajos tīmekļa plašumos..kas to lai zina, ar kādām domām pildīti tie, kas to visu lasa..
Domāju, ka nav jau sveša situācija, ka tiklīdz kāda no slavenībām itin plaši izstāsta par savu laimīgo dzīvi kādam mēdijam, tā pēc laiciņa var lasīt ko pavisam pretēju, proti, ka šis cilvēks ir izšķīries no savas otrās puses, ka problēmas ģimenē, utt.. Grozies, kā gribi, savu laimi jāsargā no svešām acīm un domām..
Tad nu kādu laiciņu pavadīju pārdomās, cik un kā vēlos atklāt par lietām, idejām, kas man svarīgas..

ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

Īsumā..

..Tas nu ir noticis..beidzot esmu sadūšojusies sākt pierakstīt redzami to, kas man rūp, kas mani saista, iepriecina, dod spēkus, reizēm sadusmo vai uztrauc..dzīves krāsu pēdas..
..gatavojos gandrīz gadu, iedvesmojoties no tīmekļa plašumos atrodamajiem bloglabumiem..un tad nu jaunākā meituce parūpējās, lai man beidzot būtu arī laiks un es vairs nevarētu sev atrunāties, ka nesanāk, nevaru, nezinu vai vēl kā citādi..
Vienas no pirmajām atmiņām, kas saistītas ar dažādu pavedienu pieradināšanu - sēžu klubkrēslā, apmēram 5-6 gadi, un viens milzīgs kamols ar tamboradatas palīdzību pārtop citā milzīgā kamolā no tamborētas pīnītes..atceros, kādā sajūsmā biju par šo procesu..un lepna bezgalīgi..
Vēlāk samācījos, lai visu, ko zinu un protu, varētu parādīt un samācīt citiem..un ļoti ceru, ka izdevās palīdzēt atklāt, ka rokdarbošanās ir forši, interesanti un moderni, tiem, kas tika manos nagos..

Pateicoties vecākajai meitucei un draudzenei fizioterapeitei, pirms gadiem trim sākās mana buršanās pašgatavoto attīstošo rotaļlietu pasaulē..nu jau vesela burvju vācele būs kopā sanākusi ar materializētajām idejām, kas neliek man mieru..

Esmu pabijusi abās pusēs skolas solam, un pateicīga liktenim un dzīvei, ka skološanas pieredze man saistīta ar darbu Valdorfskolā..tāpēc ir bijusi laime sastapt fantastiskus kolēģus un mācīties no iedvesmojošiem pasniedzējiem.. Vienā no pirmajiem valdorfpedagoģijas kursiem un/vai semināriem, kā brīnumā skatījos kādā skolotājā no Vācijas, kas bija skolā nostrādājis jau 32 gadus un viņa acis dzirkstīja.. Mācoties par valdorfskolotāju, šādus dzirkstījošus cilvēkus sastapu ik reizi..(pēcāk uzzināju un pati sajutu to noslēpumu, kas ļauj darbā nenogurt)..
Pamazām kļuvu tik gudra, ka meituces nolēma, ka - ir laiks..ir laiks uz kādu laiku mest skološanu pie malas un pievērsties viņu sagaidīšanai uz zemes un svarīgāko dzīves lietu ierādīšanai..un tā jau otro reizi brīnos par to, kā aug un pasauli atklāj mazs cilvēciņš.. un man ir radies vairāk laika, lai dzīves krāsu pēdas pārvērstu pavedienos, burtos un citos smalkumos..