Zinu gan, ka manī pašā totāli iztrūkst tās sadaļas, kas atbildīga par visa ieraudzītā, iedomātā, padarītā dokumentēšanu (lasi: vienmēr nofotografēšanu)..un tā nu parasti attopos, kad viss jau apēsts, ideja blograkstam - kamēr gaidu bildēšanai labvēlīgu laika sprīdi - sen šķiet izdzīvota (jo pārmalta manī neskaitāmas reizes)....eh.....nopūšos un atlieku atkal, audzējot nepadarīto darbu kaudzi (it kā jau tāpat šī pati mistiskā veidā nepiebriestu).. kā es sapņoju, ka visu puslīdz cilvēcīgi var ieķert kadrā ar telefona palīdzību..bet pagaidām tikai sapņoju par to.. :)
Ceru sevī ieaudzināt spēju noķert visus vajadzīgos kadrus, lai dzīve te top jestrāka..
Nu jau kādus pāris mēnešus visu kaut cik brīvo laiku no manis izsūc darbs (redaktora darbs), jo kopš Gerdas gada jubilejas esmu atsākusi darboties uz pusslodzi, pārsvarā mājās, bet tik un tā....
pēdējās pāris rediģējamās grāmatas ir izcilas ar to, ka nolaupa visu to laiku, ko gribētos veltīt ģimenei, sev (grāmatām, rokdarbiem, fiziskām aktivitātēm).....jo nevar jau bez atelpas tik rediģēt un rediģēt, bet ko gan lai iesāk, ja tulkotājs ir TĀ NOSLINKOJIS, ka nākas nevis rediģēt, bet gan visu pārtulkot no jauna, jo tikai katra 10 rindiņa no teksta ir kaut cik lietojama..bet grāmatai jāiznāk konkrētos termiņos..
Esmu iesākusi adīt Ingrīdai apsolīto jaku.. un gaidu iedvesmu Gerdas štātītēm..
NU tā, pačīkstēju....(mums ar draudzeni ir tāds teiciens - pačīkstēt var vienmēr..)....
Vējbakas mūsmājās arī ir oficiāli galā...un nu jau visu šo nedēļu lielā māsa dodas uz dārziņu..pirmajā dienā bija tāda jokaina sajūta, tukša māja (kā nekā bijā vairāk kā 3 nedēļas nodzīvojušās pa māju trijatā)..arī mazā meita klīda pa māju pirmajā brīdī tāda, kā apmulsusi..
Pēc vējbaku izslimošanas Ingrīda uzzīmēja pirmo ģimenes kopbildi (pati pēc savas iniciatīvas) no tik jauku, ka esmu nolēmusi to oficiāli iecelt "piesienasbildes" statusā.. (zīmējumu pacentīšos glīši atrādīt kādā no nākamajiem stāstiem)..
Kamēr bija iespēja, piedāvājām iespēju izslimot vējbakas arī citiem, jo zinu, ka ASV un Anglijā tiek rīkotas pat vējbaku ballītes, lai var izslimoties, tad nav jāuztraucas saslimt pieaugušos gados un nav jāpotējas (vai zinājāt, ka vējbaku vakcīna ir tāda, kas jārevakcinē atkārtoti ik pa 10 gadiem?)..BET visi uzrunātie atteicās, jo negribot saslimt smagi..
Bet nu pie lietas, t.i., par murkšķu būšanu jeb kā es izbaudīju 2.lāzerprocedūru saviem Trīnes vaigiem (tādi vienmēr rozā vaigi man ir dāvana, kas palikusi no punča laikiem ar Gerdu..man ir tā laime būt jutīgas un viegli sarkstošas ādas īpašniecei jau kopš senseniem laikiem, bet nu tas Trīnes vaigu sindroms tomēr bija par traku, tāpēc nolēmu rīkoties).....pirmajā konsultācijā uzzināju, ka tās ir hormonālās izmaiņas, ar kurām nu jācenšas prātīgi sadzīvot un pieradināt savus rozā vaigus visu atlikušo mūžu..tiku pie ieteikumiem uzturam, arī pie dažiem sāpīgiem aizliegumiem (pirts, pūdētie sieri, sarkanvīns, asi ēdieni..) un aptiekā gatavojama krēma receptes, lai sagatavotu ādu lāzerprocedūrai, kas pierunātu asinsvadus "uzvesties" civilizētāk.. ak, jā un vēl sekoja silts dakteres ieteikums lāzerprocedūru labāk ieplānot piektdienas pēcpusdienā pirms tādām brīvdienām, kad nav iziešanu sabiedrībā..
..Sacīts darīts un īsi pirms jaunā gada devos uz pirmo piegājienu..atzīšos, patīkamu izjūtu procedūrā ir pamaz (nu labi, nav nemaz, ja neskaita ledus maisiņa turēšanu uz sejas īsi pēc lāzerapstrādes...zinu, ka man bija IPL procedūra (IPL (intensīvi pulsējošās gaismas) terapija jeb fototerapija ir viena no pieprasītākajām procedūrām dažādu ādas medicīnisku un estētisku problēmu novēršanā.))..biju sagatavojusies ieraudzīt vēl sarkanākus vaigus, pietūkumu, utt......beeeet todien tiku sveikā cauri..tik mājās vēl pa saldēto dārzeņu pakai uz vaigiem tajā vakarā, vairāk nomierinoša krēma..pat pietūkums, no kura baidījos, bija tāds mazītiņš un tikai sestdien..svētdien jau līdzinājos princesei ar īpaši veselīgu sejas ādas krāsu.. :) un efekts tiešām ir paliekošs.. :) bet pilnīgai kārtībai nepieciešamas 3-4 procedūras..
..Tiktāl viss būtu kārtībā..un tādā gluži līdzīgā noskaņojumā ierados uz 2.procedūru (starp tām jāpaiet ne mazāk kā mēnesim)..un tad nu dabūju izbaudīt, ko nozīmē zilumi un tūska pēc šādām manipulācijām.. jau pēc seansa daktere mani brīdināja, ka šoreiz būs vismaz viens zilums, tad nu drebošu sirdi turpat kabinetā ielūkojos spogulī - oho, nevis viens, bet pāris zilumi smaidīja man pretī..tos pirmajā vakarā, lai var tikt līdz mājām un veikalam pēc pārtikas (tas ir būtiski :) ) aizgrimmēja gluži glīti..jau vakarā jutu, ka šoreiz būs krietni "jautrāk", taču īstā jautrība mani gaidīja no rīta - spogulī man pretī raudzījās murkšķa un kāmja (nu tāda, kas aizbāzis ēdmaņu aiz vaigiem) krustojums, acis torīt bija viegli aiztūkušas..savus vaigus varēju ieraudzīt nemaz neielūkojoties spogulī.. :) un cik cieti un nejūtīgi tie bija....tobrīd mani apciemoja doma, ka nekad nesapratīšu tos, kas skaistuma vārdā izlemj par labu botoksa injekcijām, jo kāda gan jēga no gluduma, ja tas ir nejūtīgs un nespējīgs uz jebkādām grimasēm..un tā ar Liotona gēla, ledus komprešu un mitrinošu krēmu palīdzību aizritēja brīvdienas, pienāca pirmdiena - nu uz pusi izkāmējušāks murkšķkāmis, bet tik un tā..labi, ka uz darbu jādodas tikai trešdien, nodomāju sevi redzot spogulī....
Trešdien mans sejs izskatījās tiktāl normāls, ka pamatīgi piepūloties, varēja kaut cik uzskaistināt sevi ar mājās esošajiem kosmētikas līdzekļiem un doties darba gaitās zinot, ka kolēģiem ģībt nenāksies.. :)
..Tagad gaidu rītdienu, jo ir pamatotas cerības, ka pietūkums būs tikpat kā pazudis pavisam un kolēģi, kas sen nav redzēti nenodomās (kā tas bija trešdien), ka mani vaigi kļuvuši apaļāki..
Nu tā sokas cīņā par skaistumu.. (tik neļaujieties panikai un bailēm, lasot manu pieredzi, jo viss jau beidzies laimīgi)
P.S. Nākamā reize jau ieplānota (piektdienā) un dīkšos dakterītei, lai ir saudzīgāka.. :)
P.P.S. Man iekrājies daudz sakāmā par "kulturālām" lietām - teātri, operu, izstādēm..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru