Zināju, ka esmu māņticīga un šajā ziņā viegli iespaidojos..bet nedomāju, ka tik ļoti..
Biju jau sagatavojusies dienu pēc dienas izklāstīt sen gaisā dzīvojošās domas, bet negaidot manās rokās nonāca rakstiņš par "lāstu internetā".. īsais kopsavilkums - neizklāstīt pārāk plaši savas domas, idejas, dzīvi un tuviniekus šajos tīmekļa plašumos..kas to lai zina, ar kādām domām pildīti tie, kas to visu lasa..
Domāju, ka nav jau sveša situācija, ka tiklīdz kāda no slavenībām itin plaši izstāsta par savu laimīgo dzīvi kādam mēdijam, tā pēc laiciņa var lasīt ko pavisam pretēju, proti, ka šis cilvēks ir izšķīries no savas otrās puses, ka problēmas ģimenē, utt.. Grozies, kā gribi, savu laimi jāsargā no svešām acīm un domām..
Tad nu kādu laiciņu pavadīju pārdomās, cik un kā vēlos atklāt par lietām, idejām, kas man svarīgas..
piektdiena, 2011. gada 28. oktobris
ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris
Īsumā..
..Tas nu ir noticis..beidzot esmu sadūšojusies sākt pierakstīt redzami to, kas man rūp, kas mani saista, iepriecina, dod spēkus, reizēm sadusmo vai uztrauc..dzīves krāsu pēdas..
..gatavojos gandrīz gadu, iedvesmojoties no tīmekļa plašumos atrodamajiem bloglabumiem..un tad nu jaunākā meituce parūpējās, lai man beidzot būtu arī laiks un es vairs nevarētu sev atrunāties, ka nesanāk, nevaru, nezinu vai vēl kā citādi..
Vienas no pirmajām atmiņām, kas saistītas ar dažādu pavedienu pieradināšanu - sēžu klubkrēslā, apmēram 5-6 gadi, un viens milzīgs kamols ar tamboradatas palīdzību pārtop citā milzīgā kamolā no tamborētas pīnītes..atceros, kādā sajūsmā biju par šo procesu..un lepna bezgalīgi..
Vēlāk samācījos, lai visu, ko zinu un protu, varētu parādīt un samācīt citiem..un ļoti ceru, ka izdevās palīdzēt atklāt, ka rokdarbošanās ir forši, interesanti un moderni, tiem, kas tika manos nagos..
Pateicoties vecākajai meitucei un draudzenei fizioterapeitei, pirms gadiem trim sākās mana buršanās pašgatavoto attīstošo rotaļlietu pasaulē..nu jau vesela burvju vācele būs kopā sanākusi ar materializētajām idejām, kas neliek man mieru..
Esmu pabijusi abās pusēs skolas solam, un pateicīga liktenim un dzīvei, ka skološanas pieredze man saistīta ar darbu Valdorfskolā..tāpēc ir bijusi laime sastapt fantastiskus kolēģus un mācīties no iedvesmojošiem pasniedzējiem.. Vienā no pirmajiem valdorfpedagoģijas kursiem un/vai semināriem, kā brīnumā skatījos kādā skolotājā no Vācijas, kas bija skolā nostrādājis jau 32 gadus un viņa acis dzirkstīja.. Mācoties par valdorfskolotāju, šādus dzirkstījošus cilvēkus sastapu ik reizi..(pēcāk uzzināju un pati sajutu to noslēpumu, kas ļauj darbā nenogurt)..
Pamazām kļuvu tik gudra, ka meituces nolēma, ka - ir laiks..ir laiks uz kādu laiku mest skološanu pie malas un pievērsties viņu sagaidīšanai uz zemes un svarīgāko dzīves lietu ierādīšanai..un tā jau otro reizi brīnos par to, kā aug un pasauli atklāj mazs cilvēciņš.. un man ir radies vairāk laika, lai dzīves krāsu pēdas pārvērstu pavedienos, burtos un citos smalkumos..
..gatavojos gandrīz gadu, iedvesmojoties no tīmekļa plašumos atrodamajiem bloglabumiem..un tad nu jaunākā meituce parūpējās, lai man beidzot būtu arī laiks un es vairs nevarētu sev atrunāties, ka nesanāk, nevaru, nezinu vai vēl kā citādi..
Vienas no pirmajām atmiņām, kas saistītas ar dažādu pavedienu pieradināšanu - sēžu klubkrēslā, apmēram 5-6 gadi, un viens milzīgs kamols ar tamboradatas palīdzību pārtop citā milzīgā kamolā no tamborētas pīnītes..atceros, kādā sajūsmā biju par šo procesu..un lepna bezgalīgi..
Vēlāk samācījos, lai visu, ko zinu un protu, varētu parādīt un samācīt citiem..un ļoti ceru, ka izdevās palīdzēt atklāt, ka rokdarbošanās ir forši, interesanti un moderni, tiem, kas tika manos nagos..
Pateicoties vecākajai meitucei un draudzenei fizioterapeitei, pirms gadiem trim sākās mana buršanās pašgatavoto attīstošo rotaļlietu pasaulē..nu jau vesela burvju vācele būs kopā sanākusi ar materializētajām idejām, kas neliek man mieru..
Esmu pabijusi abās pusēs skolas solam, un pateicīga liktenim un dzīvei, ka skološanas pieredze man saistīta ar darbu Valdorfskolā..tāpēc ir bijusi laime sastapt fantastiskus kolēģus un mācīties no iedvesmojošiem pasniedzējiem.. Vienā no pirmajiem valdorfpedagoģijas kursiem un/vai semināriem, kā brīnumā skatījos kādā skolotājā no Vācijas, kas bija skolā nostrādājis jau 32 gadus un viņa acis dzirkstīja.. Mācoties par valdorfskolotāju, šādus dzirkstījošus cilvēkus sastapu ik reizi..(pēcāk uzzināju un pati sajutu to noslēpumu, kas ļauj darbā nenogurt)..
Pamazām kļuvu tik gudra, ka meituces nolēma, ka - ir laiks..ir laiks uz kādu laiku mest skološanu pie malas un pievērsties viņu sagaidīšanai uz zemes un svarīgāko dzīves lietu ierādīšanai..un tā jau otro reizi brīnos par to, kā aug un pasauli atklāj mazs cilvēciņš.. un man ir radies vairāk laika, lai dzīves krāsu pēdas pārvērstu pavedienos, burtos un citos smalkumos..
Abonēt:
Ziņas (Atom)