Gatavojot atbildi par krāsojamām grāmatām un melno krāsu
http://mammasrokas.blogspot.com/ Lainei, nācās pārdomāt, kas mani tik ļoti piesaista valdorfpedagoģijas idejām, kāpēc mani neapbēdina flomasteru un pašskanošo rotaļlietu neesamība manā mājā un kāpēc tās labprāt tuvākajā laikā neredzētu meitu rotaļlietu klāstā..
Turpinājumā daļa no atbildes vēstules (jo šķita, ka uzrakstītais ir tā vērts, lai būtu lasāms arī šeitan)..
Mēģināšu šo un to izklāstīt. Nepretendēju uz vienīgā valdorfpatiesības paudēja statusu, bet varu izstāstīt to, ko pati esmu izpratusi un izjutusi tik labi, lai varētu uzņemties tiesības izstāstīt savas izjūtas citiem, jo tā foršākā lieta antropozofijā (uz tās filosofiskā pamata arī ir veidota valdorfpedagoģija kā tāda, starp citu, Skandināvijā valdorfskolas ir pazīstamas arī kā Rūdolfa Šteinera skolas) ir tā, ka tev nav jātic tam, kas ir uzrakstīts tāpēc, ka tas tā ir uzrakstīts..sapratne/izpratne un izjūtas par ļoti daudzām lietām atnāk pamazām, darba un dzīves laikā..tāpēc arī runāt centīšos tieši par to, ko esmu piedzīvojusi savā dzīvē un darbā valdorfskolā..ļoti daudzas no lietām, ko esmu dzirdējusi mācoties par valdorfskolotāju (to diemžēl var izdarīt tikai Eiropā) man iesākumā ir šķitušas neticamas, daudzas, savukārt ir bijušas it kā dzirdētas, daudzas ir bijusi sajūta, ka beidzot kāds nosauc vārdā to, kas man ir bijis iekšā, bet neesmu zinājusi, kā to pateikt, ir arī tādas lietas, par kurām vēl gaidu savu iekšējo viedokli.. J
Vēl kāda liriska atkāpe – man parasti ir skumji, ka nākas lasīt, dzirdēt, ka valdorfpedagoģija neatzīst to un šito, ka valdorfpedagoģija aizliedz to un šito..un tad seko šausmināšanās, ka mūsdienās taču tā nevar bērnus audzināt..bet lielākoties tie, kas kliedz visskaļāk, vismazāk ir patiešām izdziļinājušies šīs pedagoģijas pamatprincipos un būtībā..tajā pamatojumā, kāpēc kaut kas no mūsdienās lielākajai ļaužu daļai pierastā un ikdienišķā nebūtu tādos daudzumos vai tādā veidā ieteicams bērniem, kam mēs taču kā vecāki katrs vēlam to vislabāko (un katram no mums ir savs viedoklis par to vislabāko, un tā ir labi, ka ir dažādi viedokļi, jo mēs katrs esam citāds kā vecāks, un mūsu bērni ir tik dažādi, jo pasaules jaukums jau ir dažādībā).......un ir tā, ka nav jau jābūt visām idejām 100% atzītām un pieņemtām no visu cilvēku puses.....un ne jau visiem bērniem un viņu vecākiem ir piemērota Monesori pedagoģija, valdorfpedagoģija, Ščetiņina apmācību metodika...katram savs..
BET man tik ļoti patīk, ka manām meitām netiek uzspiests, ka saulīte ir jāzīmē tā un tieši tā, jo tāda tā izskatās, ka mājiņai ir, piemēram, 2 lodziņi, ka uz jumta ir jābūt skurstenim, no kura dūmi tiek pūsti pa labi..ka zaķis vienmēr tup, ka tulpe ir ar 3 zobiņiem augšpusē un 2 lapām pie kāta..man patīk, ka vērot, kā bērni iemācās sajust materiālu un krāsu iespējas, ka brīnās, kā rodas krāsa, pavisam cita, jo pāri jau uzklātajai otiņa ir uzdejojusi citu krāsa toni, ka viņas zīmējumus b/d neviens no pieaugušajiem nepielabo tāpēc, lai izskatītos skaistāk un/vai pareizāk..man patīk, ka vecākā meita (jo jaunākajai ir tikai pusgads) spēj no lakatiem un klučiem uzburt jebko, kas viņai tajā brīdī ir nepieciešams rotaļai, un viņai nav nozīmes tam, ka kāda no spēlē izmantotajām lietiņām nemaz nelīdzinās mūsu priekšstatam par nosaukto jēdzienu..man patīk, ka viņa labprāt dzied un dziesmas vārdi un bieži arī melodija top mirkļa iespaidā.. jo īstenībā jau nav tāda strikta jēdziena kā „pareizi” vai „nepareizi” zīmēt, krāsot, attēlot (arī lielo mākslinieku darbiem ir katram savi piekritēji).......un nav nekā skumjāka kā dziedēt, ka kāds bērns saka, ka nemaz nemēģinās zīmēt, veidot, dziedāt, jo viņam jau nesanāks tik pareizi, tik skaisti vai tik labi..
Protams, ka salīdzināt ir labi un vajadzīgi, taču pārāk daudz salīdzināmo materiālu un priekšmetu vienlaikus un uzreiz rada nevajadzīgu iekšējo nemieru un stresu, nedod iespēju pamazām atklāt un izbaudīt katra materiāla iespējas, priekšrocības, lietošanas paņēmienus.
JO valdorfpedagoģijā svarīgāks par rezultātu ir pats PROCESS un bērna piedzīvotais, izjustais un atklātais šajā procesā. Domāju, ka piekritīsi, ka pašai vislabāk atmiņa ir palikušas tādas lietas, notikumi, utt., kas ir bijuši saistīti ar lielām emocijām, spēcīgām izjūtām, spilgtiem tēliem......tieši emociju un jūtu klātesamība ir tā, kas vienmēr ir nepieciešama mācību un izziņas procesā.. Tāpēc valdorfdārzos un skolās tiek pēc iespējas izmantoti tādi materiāli un lietas, kas rada iespēju pašiem bērniem fantazēt, sapņot un pievienot visam pašu radītajam vēl klāt šo emociju daļu.. mūsdienu pasaulē ir tik maz līdz galam nepabeigtu lietu, kur ir iespējams pašiem klāt ko iztēloties, pašiem pievienot savu stāstu, darbību, bet tik ļoti daudz „gatavu” lietu......mašīnas ir tik smalki un perfekti izveidotas, ka fantāzijai nav vietas, lellēm ir tādas sejas izteiksmes, kas nemainās, ir tik daudz lietu, kur ir perfekti jāatkārto viss jau redzamais nepieļaujot atkāpes....(man tikko prātā ienāca bērnības filma „Bezgalīgais stāsts” un tur teiktais par to, ka mūsdienās bērni aizvien mazāk māk sapņot un fantazēt).....
Par melno krāsu – ir tā, ka dabā īstenībā nav nemaz tik melnu lietu, kā tas melnais, ko mums piedāvā zīmuļu vai krītu kastīte....ir nokrāsas... (melnais vienmēr ir ar kādu toni un šo melno var iegūt sajaucoties visām citām krāsām, kas ir mūsu rīcībā)..tāpēc mazajiem tiek piedāvāta šī it kā sarežģītākā iespēja pašiem tikt pie melnās krāsas..tas jau tak notiek darba procesā.. Melnā krāsa darbos ienāk sākoties pusaudža periodam, t.s., divpadsmit gadu krīzes periods, kad pusaudža uztverē dominē tikai melns vai balts, „jā” vai „nē”, kad nav nekādu starptoņu un kompromisu arī viņa paša jūtu dzīvē..tad top fantastiski darbi.. kā jau iepriekš komentārā minēju, ka krāsojamās grāmatas netiek izmantotas, jo dabā ir krāsu laukumi, kas saskaras un tieši tā arī rodas robežas, nevis no tā, ka kāds atnāk un novelk melnu kontūrlīniju......... vēl – balta lapa un tās aizpildīšana palīdz bērnam atrast sevī līdzsvara sajūtu (ne tikai vestibulārā aprāta līdzsvara sajūtu).. rakstīšana lapā bez līnijām ir pietiekami komplicēts uzdevums, kas palīdz izkopt sevī šo līdzsvara sajūtu, palīdz koncentrēties, palīdz stiprināt gribu... (ui, cik mūsdienās noderīga lieta, bet ļoti bieži pagalam neizkopta gan lieliem, gan maziem)......un cik ļti daudz par bērnu un viņa temperamentu pasaka tas, ka tiek aizpildīta lapa, lietotas krāsa..........pildspalvas un flomāsteri ir rakstāmrīki, kas prasa pielikt vismazāko piepūli no rakstītāja puses, ar tiem ir visproblemātiskāk noklāt laukumus, iegūt jaunas krāsas un toņus.........
Un ar klučiem un daudzajām spēļmantām ir līdzīgi kā rakstīju rindkopu augstāk par fantāziju un izdomu.. ir tik daudz „gatavu” lietu, kas nepieļauj fantazēt un pašam iejusties dažādos tēlos un kļūt pagalam apjukušam, ja šī perfekti radītā rotaļlieta pēkšņi saplīst, nolūzt vai atlīmējas kāda tās smalki izveidotā detaļa, jo nu vairs ar to nevar tā rotaļāties, kā līdz šim, jo tā vairs neveic ierastās funkcijas.. un diemžēl lielākā daļa no spēļlietām šobrīd tik radītas ļoti neizturīgas (domāju, ka ne jau es viena to esmu pamanījusi J )....
Toties ar klučiem, it īpaši, ja tiem nav tikai viens vienīgs pareizais salikšanas veids var radīt krietni daudz jaunas pasaules.. J savukārt, piemēram, „parasts” koka klucis var būt gan galds, gan mašīna, gan mikrofons, gan zīmogs, gan skurstenis, gan sviesta paciņa, utt...
